Blaumaņa darbi un dzīve

Daudzi Pazīst Rūdolfu Blaumani kā vienu no tiem rakstniekiem, kura darbus obligātajā literatūrā skolā noteikti bija interesanti lasīt. Tik pat interesanta ir bijusi arī viņa dzīve, kurā ir dažādi aspekti, kas viņu ir iedvesmojuši tieši “Brakos.”

Savas profesionālās gaitas aizsākumos Blaumanis galvenokārt dzīvoja Rīgā, tad Pēterburgā, kur strādāja laikrakstu redakcijās, rakstīja literāros darbus. Tomēr jāmin arī fakts, ka vistuvākie viņam bija Latvijas lauki un dzimtās mājas, kas tagad ir muzejs. Allaž, kad viņam pilsētā darbs kļuva grūts un apnicīgs, viņš atgriezās laukos uz vienkāršajiem “Brakiem”, kas atradās Ērgļos. Tur viņš kādu laiku padzīvoja kādu laiciņu un atpūtās. Iedziļināties lauku dzīvē, paražās un valodā rakstniekam daudz palīdzēja māte. Lūk, viņš sēž blakus mātei un vērīgi klausās dainās un sakāmvārdos. Viņš jau ir slavens rakstnieks, bet mātei vienmēr nolasa savus tikko pabeigtos darbus un prasa viņas spriedumu. Ja mēs tolaik varētu ieiet “Brakos” pie Blaumaņa pa zemajām durtiņām, mēs ieraudzītu rakstnieku uz ķeblīša pie mātes gultas, papīriem un avīzēm, un grāmatām piekrautām istabā, kur par rakstāmgaldu noder uz soliņiem uzliktas durvis. Šaurajā logā iespīdētu vēla saules gaisma, un vienkārša lauku sieviete klausītos sava dēla stāstā.

Blaumanis bija labs dzīves vērotājs, kas vienlīdz pareizi prata uztvert dzīves ēnu un saules, bēdu un smieklu puses. Patiesās dzīves nianses vislabāk viņam palīdzēja saskatīt un ievērot tieši dzimtās mājas “Braki”, kur atrodoties Blaumanis līdz pat sīkākajām niansēm izprata to, kā un kāpēc apkārt viss plūst, mainās, pārvēršas. Domāju, ka izprast dabu var tikai esot tai ļoti cieši un Blaumanis nenoliedzami, ka bija. Viņš “Brakos” novēroja savām acīm ik mirkli, sekundi, minūti ilgu laika periodu. Lai cik grūti viņam klājās, viņš prata smaidīt un to darīja, pat būdams smagi slims. Viņš nekad viņš necentās dzīves īstenību izskaistināt, izpušķot, bet attēloja to tādu, kādu redzēja un saprata, līdz ar to dažiem lasītājiem viņa darbi varētu šķist garlaicīgi. Arī cilvēkus jeb darba personāžus viņš prata parādīt apbrīnojami dzīvus un patiesus, tajā skaitā arī lauku cilvēku savstarpējās attieksmes, un tas viņam arī izdevās. Diez vai tas būtu iespējams cilvēkam, kurš tikai pa retam dzīvojis lauku vidē un noskaņās un lielāko dzīves daļu pavadījis pilsētas troksnī un burzmā. Jau no pašiem pirmajiem darbiem ir iespējams redzēt rakstnieku ar konkrētu un viņam vien raksturīgu rakstīšanas stilu, kas saglabājas līdz pat mūža un darba beigām. Blaumaņa galvenā tēma ir jau iepriekš daudzos citos darbos izskanējusī tēma par mīlu zemnieku sētā, tomēr pašu mīlu viņš redz un saprot pavisam citādi nekā sentimentālajā romantismā – viņam tā ir instinktīvs, eksplozīvs spēks, kas uzliesmo kā uguns un nepadodas nedz morāles dogmu, nedz prāta, nedz apstākļu slāpējumam. Blaumaņa stāstu un noveļu pirmajā vietā atrodas tādi meistardarbi kā zemnieku ģimenes traģisma pilnais “Pērkona negaiss”, dziļu psiholoģiskā “Raudupiete” un vienkāršais, tomēr savu kaislību verdzībā monumentālais “Purva bridējs.”

Blaumanis savos darbos ir iedvesmojies no laukiem, lauku dzīves, vienkāršajiem cilvēkiem un to nesamākslotajiem uzskatiem. Un tas neizbrīna, jo dodoties ārpus pilsētas cilvēki pārsteidz ar vienkāršāku uztveri nekā pierasts, kas tad kļuva par rakstnieka vienu no panākumu atslēgām. Tik meistarīgi aprakstīt cilvēkus un to iekšējos pārdzīvojumus tiešām ir meistardarbs.

Šis raksts sagatavots sadarbojoties ar Portugāles un Latvijas Kazino portāliem!